Uz putekļainas ciemata ieliņas, saceldams nelielu mākonis, apstājas mirdzošs, “uztūcis” melnas krāsas džips. No tā izkāpj pilsētnieku pāris – vīrs un sieva, abi dārgos zīmolu apģērbos
Sieva, ar nepatiku skatoties uz apkārtējiem dubļiem un šķībajiem žogiem, vīram nievājoši jautā:
– Tu taču man svēti solīji atpūtu Sēlijā!
– Nu jā, solīju.
– Bet, dārgais, Sēlija ir kultūras vieta pēc nostāstiem, nevis šajā ciemata sienā.
Saskaņā ar statistikas datiem, 2021. gadā paša mājiņa laukos bija katra piektā vīrieša “zelta sapnis”. Pagāja vien daži gadi, un 2024. gadā par šo ideju fanoja jau katrs trešais. Tikai iedomājieties – 30% pilsētas vīriešu sapņo pamest smacīgos birojus, ieviest savu saimniecību un dzīvot dabā. Bet, ja runājam atklāti, ideālais plāns daudziem ir apvilkt ap savu zemes gabalu dzeloņstiepļu žogu, lai tikai redzētu citus cilvēkus ne biežāk kā reizi gadā lielajos svētkos. Un kaut kas man saka priekšā, ka 2026. gadā šī “problēma” pārņems jau katru otro.
Atbilde uz jautājumu, kāpēc tas notiek, ir elementāra: cilvēki ir vienkārši pārguruši
Un “nogurums” pat nav īstais vārds. Daudzi nobrieduši, veiksmīgi vīrieši, kuriem ir savs bizness, stabils darbs un apskaužama sociālā pozīcija, ir sasnieguši robežu. Viņi vairs “nevelk”. Viņiem vairs negribas būt līderiem, risināt krīzes un smaidīt sapulcēs. Gribas turp, kur klusē tālrunis, kur nav mūžīgo problēmu un sadzīves jautājumu. Gribas elementāru, saprotamu un paredzamu dzīvi. Pamosties līdz ar sauli, pabarot lopiņus, fiziski pastrādāt dārzā tā, lai vakarā sāp muskuļi, nevis galva. Iekurt pirtiņu, pasēdēt ar makšķeri pie klusas upes, iedzert vēsu dzērienu ar paša kūpinātu zivi vai siltu pienu ar tikko ceptiem pīrādziņiem.
Ceļš uz Sēliju
Mana šodienas stāsta varonis Sandris. Viņš nav nekāds miljonārs, bet gan klasisks vidusmēra vīrietis. Dzimis un uzaudzis Latgalē, viņš visu mūžu ir smagi strādājis. Par viņu varētu sarakstīt veselu romānu ar nosaukumu “Neievērojamu cilvēku dzīvesstāsti”. Viss kā pēc mācību grāmatas: darbs, pelnīta atpūta, ģimene, uzticīga sieva un bērni. Kad viņam tuvojās 45 gadu slieksnis, likās, ka viss it kā ir kārtībā, taču iekšēji sākās dīvaina dīkstāve. Viņš vienkārši peldēja pa straumi. Darbs bija stabils, alga neslikta, sieva mīloša, bērni – ar saviem pusaudžu untumiem, bet kopumā prātīgi.
Lūzuma punkts notika kādā vasaras dienā, kad sens paziņa uzaicināja viņu aizbraukt ciemos uz mazu ciematiņu, kura nosaukums lielākajai daļai cilvēku neko neizteiktu. Man nav noslēpumu, tāpēc saku tieši. Vai esat par tādu dzirdējuši? 99% gadījumu atbilde būs “nē”. Tomēr šī vieta ir pasakaina: teju pirmatnēja upe, majestātiskā lauku vide, sēņu pilni meži un klusums, ko var burtiski sajust. Lai tur nokļūtu, jāmēro vairāki kilometri pa izdauzītu meža zemesceļu, bet balva ir totāls miers. Vienīgās skaņas ir dzeņa klaudzināšana vai vīriešu gaviļu pilnie saucieni, lecot no karstas pirts ledainā upē vai sniega kupenā.
Ceļš no Rīgas – gandrīz 200 kilometru vienā virzienā – nav nekāda pastaiga, taču pirmajā reizē tas šķita nieks. Ciemats tik ļoti apbūra ģimeni, ka turpat, uz emociju viļņa, visi vienbalsīgi nolēma: “Mums šeit kaut kas jānopērk!”.
Idille un pirmās grūtības
Vakara pastaigas laikā viņi ieraudzīja nelielu, mīlīgu 40 kvadrātmetru mājiņu, kas bija apšūta ar tradicionālo koka apšuvumu. Logā rēgojās sludinājums “PĀRDOD”. Cena bija tik smieklīgi zema, ka nepirkt šķita noziegums. Darījums notika ātri. Visu pirmo vasaru ģimene pavadīja šajā paradīzes stūrītī. Bērni skraidīja pa lauku, bet Sandris ar savu uzticamo auto mēroja ceļu šurp teju katru piektdienu. Draugi brīnījās – kā viņš var nenogurt no šādām distancēm? Sandris tikai atjokoja: “Trakam makšķerniekam tas ir tīrais nieks.”
Taču realitāte drīz vien pieklauvēja pie durvīm. Mājiņa, lai arī vizuāli glīta, prasīja milzu ieguldījumus. Sākās mūžīgais būvniecības cikls: te vajadzēja dēļus, te krāsu, te jāmaina elektroinstalācija, te pirts krāsns izdega. Katrs brauciens pārvērtās par nelielu loģistikas uzdevumu. Tomēr sākotnēji miers visu atsvēra. Ārpasaule ar savām sapulcēm un komandējumiem šķita kā slikts sapnis. Tās divas dienas bija viņa personīgā paradīze.
Kad rozā brilles nokrīt
Otrajā gadā idille sāka plaisāt. Pēc mēneša bērni sāka čīkstēt un prasīties uz pilsētu pie draugiem. Trešajā gadā viņi izturēja vien divas nedēļas. Jaunuma efekts bija izgaisis, bet problēmas tikai auga. Sandris sēdās pie aprēķiniem un saprata īsto patiesību:
Nobraukums: Trīs gadu laikā viņš bija norullējis 110 000 kilometru. Automašīna, lai arī relatīvi jauna, sāka jukt ārā no briesmīgajiem ceļiem.
Uzturēšana: Jebkura meistara vai materiālu piegāde uz šo attālo vietu maksāja “kosmosu”. Kravas auto nolīgšana – vismaz 30-50 eiro (ekvivalentā), un vēl bija jāpierunā kāds turp doties.
Neparedzētie izdevumi: Izdedzis apkures katls, aizsalušas caurules, sūkņu stacijas remonts, jumta šīfera maiņa… Trīs gadu laikā 55 tūkstošus vērtais īpašums bija “aprijis” vēl gandrīz tik pat.
Galu galā Sandris saprata – viņš vairs “nevelk”. Viņš bija kļuvis par savas paradīzes bezalgas darbinieku. Kamēr ģimene tur pavadīja pāris nedēļas gadā, viņš tur strādāja melnās miesās katras brīvdienas. Turklāt pēc oktobra beigām iestājas pelēks, depresīvs laiks, kad sēdēt zem lietus ir apšaubāma bauda.
Secinājums: Brīvība pret īpašumu
Ceturto gadu bērni atteicās tur braukt vispār. Viņiem tur nebija ko darīt – internets “nevelk”, draugu nav, makšķerēšana vairs neinteresē. Un arī Sandrim atnāca atklāsme: lai aizietu uz labu pirti vai pasēdētu pie ezera, nav obligāti jābūt īpašniekam. Ir daudz lētāk un vienkāršāk samaksāt par gatavu pakalpojumu, nekā mūžīgi kaut ko zāģēt, skrūvēt un labot. Uz mājiņas loga atkal parādījās sarkanā plāksnīte: PĀRDOD.
Mūžīgais dzinulis pēc miera: vai tas vispār ir atrodams
Sandra stāsts nav tikai par nekustamo īpašumu vai neveiksmīgu investīciju. Tas ir stāsts par ilūziju, kuru mēs katrs sevī nēsājam. Mums šķiet, ka, aizbēgot no pilsētas dūkoņas, mēs automātiski aizbēgsim arī no sevis, no savām rūpēm un tā nemiera, kas dīda sirdi. Mēs pērkam mājas, cērtam kokus un rokam dobes, cerot, ka fiziskais nogurums klusinās prāta troksni. Bet, kā izrādījās Sandra gadījumā, klusums laukos mēdz būt pārāk skaļš, ja tajā esi viens ar saviem rēķiniem un nemitīgajām rūpēm par tekošu jumtu.
Galu galā mēs nonākam pie būtiskas atziņas: īpašums ir ne tikai tiesības, bet arī saistības. Tajā brīdī, kad “atpūtas vieta” sāk diktēt tavu brīvdienu grafiku un tērēt pusi tavas algas tikai tāpēc, lai tā vienkārši nesabruktu, tā vairs nav paradīze. Tas ir kļuvis par otro darbu, par kuru tu pats vēl piemaksā. Mūsdienu dinamiskajā pasaulē vērtīgākā valūta vairs nav zeme vai kvadrātmetri, bet gan brīvība. Brīvība izvēlēties, kur tu gribi pamosties šajā sestdienā. Brīvība netērēt pusi dzīves ceļā, lai tikai pierādītu sev, ka tev pieder “savs stūrītis”.
Sandris, uzliekot sarkanos burtus “PĀRDOD”, sajuta nevis zaudējumu, bet milzīgu atvieglojumu. Viņš saprata, ka mnauda, ko viņš ieguldīja šajā mājiņā, būtu varējuši kļūt par desmit dažādiem ceļojumiem, simtiem dažādu pirts apmeklējumu un tūkstošiem mierīgu vakaru kopā ar ģimeni, nerūpējoties par ūdens sūkņa spiedienu.
Tagad, kad viņš sēž savā Rīgas dzīvoklī, viņš vairs nesapņo par savu saimniecību. Viņš pārlūko īres sludinājumus. Viens mēnesis Ēģiptē, nedēļa Gruzijā, varbūt nākamgad – maza mājiņa pie jūras. Bez pienākuma atgriezties, bez pienākuma labot un bez pienākuma skumt par to, ka bērniem atkal ir garlaicīgi. Varbūt patiesā laime nav tur, kur mums pieder zeme, bet gan tur, kur mēs spējam piederēt paši sev. Kur mēs varam vienkārši nolikt somu, ieelpot svaigo gaisu un zināt, ka tad, kad mums kļūs par šauru, mēs varēsim vienkārši aizvērt durvis un doties tālāk.
Kā jūs domājat? Vai pašreizējā pasaulē, kur viss mainās tik strauji, savas vasarnīcas uzturēšana nav kļuvusi par anahronismu? Vai tomēr “savas mājas” sajūta ir tā vērta, lai upurētu brīvību un naudu? Šis stāsts liek uzdot svarīgu jautājumu. Vai tiešām mūsdienu pasaulē ir vērts piesiet sevi vienai vietai? Varbūt daudz gudrāk ir noīrēt skaistu māju uz mēnesi citā reģionā, citā vietā un katru gadu atklāt ko jaunu, nevis kļūt par sava īpašuma kalpu?
Kādas ir jūsu domas? Vai jūs dotu priekšroku savam “stūrītim zemes” ar visām tā rūpēm, vai tomēr izvēlētos mobilitāti un īri?
